Biedrība „Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs” kopā ar partneri no Norvēģijas – „TENTHAUS” līdz 2024. gada 30. aprīlim īstenoja projektu „Mākslinieks ir klātesošs – laikmetīgās mākslas rezidences skolās.” Pirmais projekta pieredzes stāsts:
“Projekta ietvaros septiņi latviešu mākslinieki viesojās sešās skolās visā Latvijā; tur notika mākslas rezidences kopā ar skolēniem. Lasi un iepazīsties, kā gāja Kristīnei Brīniņai Liepājā!
Foto: Lita Millere
Kas? Māksliniece Kristīne Brīniņa ar 3. un 7. klases skolēniem
Kad? No februāra līdz maijam (2023), četrus mēnešus
Kur? Liepājas Katoļu pamatskolā
Citi iesaistītie? Divu klašu skolotājas – Dana Liepa (teātra māksla) un Liene Mileiko (vizuālā māksla)
Kad esi mazs, viss šķiet vienots. Piedzīvojumi, draudzības, atklājumi, bēdas un prieki nepārtraukti turpinās cits citā, un pasaule ir visiem kopīga telpa, kurā droši vērsties gan pēc jauniem mērķiem, gan pēc atbalsta grūtākā brīdī. Paaugoties šajā veselumā sāk rasties plaisas, un kādubrīd mēs attopamies vientuļi katrs uz savas klints, un, šķiet, ka mūs šķir nepārvarami kanjoni. Kā atkal pār tiem radīt tiltiņus, pa kuriem nonākt vienam pie otra, drošas uzticības gaisotnē?
Māksliniece Kristīne Brīniņa ir neatkarīga horeogrāfe, dejotāja un izpildītāja. Viņa vairākkārt nominēta Latvijas Dejas balvai, bet 2023. gadā saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu par gada horeogrāfiju vairākās teātra izrādēs. Kristīne strādā arī ar tekstu un režiju un savos darbos dodas ārpus ierastajām skatuves robežām, ar kustību apgūstot gan pilsētas vidi, gan ļoti personīgas attiecību un ikdienas teritorijas. Viņas darbi ir empātiski, feministiski un aicina dot iespēju arī mazāk sadzirdētajiem.
Par savu rezidences vietu Kristīne izvēlējusies Liepājas Katoļu pamatskolu. Tā ir privātskola un īsteno izglītību arī bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Tas ir viens no Kristīnes sākotnējiem mērķiem – kopā ar skolēniem radīt ne vien mākslas darbu, bet arī drošu vidi, kas veicinātu izpratni, iekļaušanos un uzticību. Ar dejas mākslā balstītu metožu palīdzību kopā ar audzēkņiem viņa vēlas uzbūvēt telpu attīstībai, kurā svarīgākais ir nevis atzīme žurnālā, bet gan sevis atklāšana un izpausme, un emocionālā labsajūta, caur to sakārtojot arī attiecības starp klases biedriem.
Skolas vadība piedāvā Kristīnei darbam 3. un 7. klasi. Viņa nolemj strādāt ar abām vienlaikus, lai varētu salīdzināt skolēnus bērnu un pusaudžu vecumā – kā attīstās un mainās viņu viedokļi, pasaules uzskati. Lai mākslinieces rezidēšanu varētu veiksmīgāk sapludināt ar obligāto skolas programmu, tiek nolemts trešajā klasē to integrēt vizuālās mākslas stundās, bet septītajā – apvienot ar teātra pamatiem, kas notiek reizi divās nedēļās. Attiecīgi arī Kristīne izvēlas divus dažādus darba ar skolēniem virzienus, pielāgotus katras grupas vecuma vajadzībām. Abējādi tiek meklēti veidi, kā bērniem ļaut noticēt sev un kļūt pašpārliecinātākiem, un iemācīties vieglāk pārvarēt ne tik gaišus brīžus.
Kopumā māksliniece ar skolēniem tiekas vienpadsmit reizes, un katra meistarklase notiek 2 x 40 minūtes. Viņa jau iepriekš izstrādā nodarbību plānu un izmantoto dažādus horeogrāfijas uzdevumus un vingrinājumus, taču vienlaikus vieta ir atstāta arī nezināmajam – ideju tapšanai, grupas sadarbības attīstībai un savstarpējām attiecībām. Pirmā tikšanās ir iepazīšanās ar abām klasēm kopā. No sākuma skolēni mēģina saprast, kas īsti ir vai nav deja. Vai par deju jāuzskata tikai tas, kad visi kopā vienādi kustas, vai tomēr tas ir kas vairāk? Pamazām caur sarunām un piemēriem – gan prezentācijā redzamiem laikmetīgo horeogrāfu darbu fragmentiem, gan pašu izpildītām kustībām – skolēni nolemj, ka jebkas var būt deja, ja vien pats dejotājs vai arī novērotājs tā uzskata. Šos secinājumus 7. klase vēlāk lieto arī sarunā ar Kristīni pēc kopīgi apmeklētās pusaudžiem veltītās Lienes Gravas izrādes “Tīklā”.
Foto: Lita Millere un Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Nodarbības notiek klasē, katru reizi veikli pārkārtojot telpu. Reizēm grupas dodas arī ārā, skolas pagalmā. Lai visiem būtu vieglāk savākties kopīgam darbam, Kristīne izmanto padomus, ko uzzinājusi rezidenču mākslinieku atbalstam rīkotā tikšanās reizē ar bērnu nometņu “Mellene” vadītājām – kā, piemēram, ar rotaļīgu elementu palīdzību noturēt un pārslēgt skolēnu uzmanību. Lai grupā būtu savstarpēja cieņa, visi piedalās kopīgu noteikumu izveidē. Atšķirībā no vairākiem citiem “Mākslinieks ir klātesošs” rezidentiem, Kristīne strādā bez mākslas mediatora – asistenta palīdzības, tāpēc liels atbalsts ir klātesošās skolotājas, kas bērnus pieskata, palīdz izskaidrot sarežģītākus terminus, bet tieši neiejaucas mākslinieces un bērnu sadarbībā.
Lai justos vienotāki, katra grupa izdomā savu radošās komandas nosaukumu: trešklasnieki ir “Kosmiskie dejojošie suņi”, bet septītie kļūst par “Naktstauriņiem”. Starp skolēniem ir arī audzēkņi ar dzirdes un kustību traucējumiem. Katrā nodarbībā Kristīne klātesošos aicina piedalīties dažādos horeogrāfiskos vingrinājumos un uzdevumos. Māksliniece vēlas skolēniem parādīt, ka deja nav tikai iegaumēti un atkārtoti soļi mūzikas ritmā, bet gan veids, kā sazināties ar pasauli. Kristīne lūdz skolēniem iztēloties dažādas nestandarta un abstraktas situācijas, kuru risināšana iespējama vienīgi ar kustību. Viņa rāda, kā atrast un sajust sevi telpā. Audzēkņiem ir ne vien jādarbojas fiziski, bet arī pēc procesa jāmēģina padarītais formulēt vārdos un secinājumos. Daži vingrinājumi, piemēram: kopīgi pārvietoties kā putnu baram; iztēloties sevi kā ūdeni, koku, gumiju; gleznot ar ķermeni – iztēloties, kā telpā ar augumu atstāt savus nospiedumus.
Foto: Lita Millere
Vienlaicīgi Kristīnei ir svarīgi ar bērniem sarunāties – par ikdienu, noskaņojumu un dzīves lielajiem notikumiem – un mēģināt katru iepazīt. Viņa vēro arī kopīgo klases kolektīvu un tā dinamiku un pievērš tam lielu uzmanību, un secina, ka trešklasnieki ir atvērti un brīvi, bet septītie jau stipri kautrīgāki un noslēgtāki. Kristīne secina, ka šajā grupā, lai arī slēpti, bet pastāv savstarpējā emocionālā vardarbība. Tas raisa jautājumu – vai “Mākslinieks ir klātesošs” ir ne vien mākslas un izglītības, bet arī sociāls projekts, un vai kopīgām mākslas aktivitātēm var būt terapeitisks, saliedējošs uzdevums? Laika gaitā rodas arī pretrunas starp māksliniecisko procesu, kas ir brīvi plūstošs un neparedzams, un izglītības sistēmas prasībām, kas paredz precīzu, bet vērtējumā ierobežotu novērtējamu par skolēnu paveikto. Brīžiem salāgot abas pieejas ir neiespējami.
No paša sākuma māksliniece un bērni vienojas, ka KOPĪGI strādā pie izstādes darba tapšanas – gan viņa, gan skolēni ir līdzautori un izpildītāji, un tāpēc, lai sasniegtu labu rezultātu, ir svarīgs visu iesaistīto ieguldījums. Gados jaunie dalībnieki novērtē šādu uzticēšanos. Jau pirms konkrētas skolas izvēles māksliniecei bija idejas aizmetņi par mākslas darbu, kas veltīts bērnu un pieaugušo attiecībām – ko mazākie vēlētos pateikt lielajiem droša saziņas kanāla ietvaros. Tā, pamazām iepazīstoties un izzinot cits cita intereses, viņi kopā arī izvēlas tēmas, ko attīstīt sākotnējās idejas rāmējumā. Tās skar pašus skolēnus un viņu emocionālos pārdzīvojumus. Atslēgas vārdi topošajam darbam ir: vardarbība, vienlīdzība, iejušanās, līdzcietība.
Iesaistītās skolotājas par sadarbību ar Kristīni Brīniņu un viņas rezidēšanu Liepājas Katoļu pamatskolā saka šādi: “Mākslinieces darbošanās laikā saskatīju diezgan daudz sev zināmu uzdevumu (vairāk iesildīšanās procesā), kurus arī turpmāk lietošu teātra mākslas stundās, kā arī mēģināšu integrēt dažus no horeogrāfijas uzdevumiem.” (Dana Liepa, Teātra māksla). “Skolēni sākumā bija mazliet kautrīgi, bet ar lielu interesi gaidīja katru nodarbību. Bija skolēni, kuri īpaši nevēlējās aktivitātēs iesaistīties, bet uzdevumus izpildīja atbilstoši savam raksturam un spēju līmenim. Māksliniece vadīja nodarbības pilnvērtīgi un izmantoja visu paredzēto laiku. Nostiprināja skolēnos apgūtās lietas, un katru reizi arī ko jaunu piedāvāja, līdz ar to bērniem bija interesanti.” (Liene Mileiko, Vizuālā māksla).
Noslēdzoties rezidencei Katoļu pamatskolā, Kristīnei un viņas audzēkņiem bija skaidrs, kādas idejas attīstīt Valmieras Laikmetīgās mākslas nometnē un vēlāk parādīt izstādē festivālā Survival Kit 14 Vidzemes tirgū. Viņu ekspozīcijas nosaukums būs “Bērnu domu tirgus”, un tā iekļaus vairākus darbus. Valmierā māksliniece kopā ar Martu, Matīsu un Elīzu ierakstīja daļu no izstādes skaņu celiņa un turpināja filmēt kustību video. Arī šajā “Mākslinieks ir klātesošs” rezidencē attālināti iesaistās norvēģu mentoru kolektīvs Tenthaus, daloties pieredzē un individuāli konsultējot mākslinieci. Taču svarīgākā izrādījusies Kristīnes sadarbība ar “Mākslinieks ir klātesošs” projekta vadītāju Māru Žeikari, kas ne vien sniegusi tehnisku atbalstu, bet arī palīdzējusi ar izstādes darba idejas nopulēšanu un veiksmīgākās formas izvēli tās iedzīvināšanai.
Pēc mērķtiecīga radoša procesa vairāk nekā pusgada garumā ir tapis “Bērnu domu tirgus”, kas atrodas nelielā, dzeltenā kioskā bijušā Piena paviljona galā. Šis tirgus, kurā var iegūt dažādas bērnu balsis un padomus, sevī ietver vairākus multimediālus darbus.
11 minūšu garā videoinstalācija “Ķermeņa nospiedumi” ir septītās klases “Naktstauriņu” veidota. Kā jau naktstauriņi, viņi bieži nav redzami pa dienu, bet, kad ir kāds gaismas avots, tie apvienojas un mēģina sasniegt kopīgu mērķi. Videoinstalācijā jaunieši godīgi un drosmīgi atklāj savu domu pasauli, cerot tikt sadzirdēti un saprasti. Ikdienā viņi ne vienmēr stāsta pieaugušajiem patiesību, jo baidās, kāda būs reakcija. Domu tirgū viņi nemelos. Viņi vispār vairs negrib melot.
Savukārt 9 videoklipos “Kustību padomi skumjai dienai” trešklasnieki jeb “Kosmiskie dejojošie suņi” rāda, kā pielaikot viņu radītos kustīgos padomus skumjai dienai. Tie ir ieteikumi, ko darīt, ja pieaugušie jūtas bēdīgi vai vientuļi. Deviņos televizoros redzamas horeogrāfiskas instrukcijas – bērni aicina kustības atkārtot, varbūt tad būs prieks. Turpat arī lete ar pastkartēm. Apmeklētāji ir aicināti piedalīties domu tirgū un uz letes sarindotajās baltajās pastkartēs rakstīt savus ieteikumus skumjai dienai, vai domas, kuras ir bail pateikt, bet kurās gribētos dalīties ar citiem. Tāpat arī apmeklētāji ir aicināti iegādāties stendā izliktās bērnu domu kartiņas, tās iemainot pret pašu radītajām.
“Mākslinieks ir klātesošs” izstādes atklāšanas laikā Liepājas Katoļu pamatskolas audzēkņi rada ķermenisku instalāciju “Atbalsta kalns”. Tā ir fiziska metafora par drosmi sevi pieteikt un apzināties kā spēcīgu, pilnvērtīgu personību un kā daļu, kas atbalsta kopējo lielumu un spēku. Skolēni uz brīdi saskaras savā starpā un ar visiem klātesošajiem kalnā, kas paceļas virs tirgus laukuma asfalta, un tā mirklīga, savstarpējas uzticības pilna, bezvārdu savienošanās iekš kaut kā lielāka un sapņaina, lai pēc tam uzreiz atlaistos vaļā un atkal būtu paši par sevi.
Turpinājums sekos.. (ar stāstiem par katru no 6 rezidencēm).
Visi stāsti par 6 rezidencēm pieejami šeit:
Projekta apraksts: https://eeagrants.lv/2022/09/12/makslinieks-ir-klatesoss-laikmetigas-makslas-rezidences-skolas/
Projekta mājaslapa: https://artistispresent.lv/
Piesakies jaunumiem
Saņem paziņojumus par jaunākajiem konkursiem, ziņām un pasākumiem programmās, kuras svarīgas tieši Tev!
Ziņo par pārkāpumiem
Ieviešanā sekojam labas pārvaldības principiem un ieviešanas porcess ir atklāts, caurspīdīgs un izsekojams. Ja tev ir aizdomas par pārkāpumu - ziņo!